Elektroķirurģiskie ģeneratori ir ierīces, kas rada dažādu viļņu formu strāvas, kas piemērotas ķirurģiskai lietošanai. Agrākie elektroķirurģiskie ģeneratori izmantoja dzirksteles spraugas sistēmu, lai radītu ļoti slāpētu, augstas frekvences strāvu. Drīz pēc tam tika ieviesti vārstu (vakuuma cauruļu) ģeneratori, kas spēja radīt vienmērīgas sinusa viļņu strāvas, kas piemērotas audu griešanai. Kopš tā laika cauruļu ģenerators ir aizstāts ar modernu cietvielu ģeneratoru. Dzirksteļu sprauga un cietvielu ģeneratori ir divi veidi mūsdienu lietošanā. Cietvielu ģeneratori ražo koagulācijas viļņu formu, izmantojot tranzistorus un cietvielu komponentus, lai radītu augstsprieguma strāvas pārrāvumus. Aizdedzes spraugu ģeneratori rada slāpētus, augstsprieguma strāvas pārrāvumus, izplūstot ar gaisu izvietotām plāksnēm. Aizdedzes spraugu sistēmas nespēj radīt nesamērīgu, griešanas strāvu.
Pat ja cietvielu ģeneratori spēj radīt maksimālo spriegumu, kas pārsniedz 10 000 voltu, atšķirībā no dzirksteles spraugas vienībām, tie parasti nevar uzturēt tādu pašu jaudas līmeni pie lielas pretestības slodzes, kā strādājot šķidruma vidē.
Griešanas un koagulācijas strāvas tiek ražotas no diviem neatkarīgiem ģeneratoriem, kas atrodas ESU. Pretēji tautā saprotamajam, cietvielu elektroķirurģisko sistēmu jauktas strāvas rada griešanas strāvas ģenerators, un tās sastāv no vienkāršas, slāpētas viļņu formas, kuras modulācija ir daudz krasāka nekā koagulācijas strāva. Iepriekšējie modeļi, piemēram, kombinētie dzirksteles spraugu/vārstu ģeneratori, apvienoja griešanas ģeneratora un koagulācijas ģeneratora izejas, lai iegūtu sajauktu viļņu formu ar daudz lielāku vidējo kvadrātisko jaudu. Jebkurā gadījumā vēlamais efekts ir ļaut standarta elektrodam tīri sadalīt audus, vienlaikus radot pietiekamu termisko efektu, lai radītu hemostāzi.