Termini elektrokirurģija un elektrokautērija bieži tiek sajaukti pat daudzu profesionāļu vidū, kuri strādā dažādās ar veselības aprūpi saistītās jomās. Lai arī abas šīs procedūras tiek piemērotas vairākās medicīnas specialitātēs, tās gan izmantoto rīku, gan pielietošanas metodes ziņā ir diezgan atšķirīgas.
Nozīmīgās atšķirības
Apskatīsim abas procedūras tuvāk, lai vēl vairāk ilustrētu atšķirības starp abām attiecībā uz terapeitisko pielietojumu un izmantotajiem instrumentiem.
Lai sasniegtu vēlamo rezultātu, elektroķirurģija iziet elektrisko strāvu caur audiem. Izmantotā elektrība ir maiņstrāvas forma, kas līdzīga tai, ko izmanto radioviļņu radīšanai. Tipiskais biežums ir diezgan augsts, un norma ir aptuveni 500 000 ciklu sekundē. Tas nodrošina, ka strāva iziet cauri pacientu audiem, nevis elektriskās strāvas trieciena radīšana. Siltumu rada audu izturība pret elektrisko strāvu, un strāvas pielietošanai izmantotie instrumenti ir elektrodi, un tajā ietilpst asmeņi, apaļa lodīte, adatas un cilpas. Elektrodu izvēle ir atkarīga no paredzētā iznākuma. Šos instrumentus var izmantot audu griešanai, koagulācijai vai pat kausēšanai.
Elektrokauterija izmanto elektrisko strāvu, lai sildītu metāla stiepli, kas pēc tam tiek uzklāta uz mērķa audiem, lai sadedzinātu vai sarecētu konkrēto audu zonu. To neizmanto, lai novirzītu strāvu caur audiem, bet to tieši uzliek mērķa terapijas zonai. Izmantojot šo paņēmienu, siltums tiek izvadīts caur izturīgu metāla stiepli, ko izmanto kā elektrodu. Pēc tam šo karsto elektrodu ievieto tieši apstrādes zonā, iznīcinot konkrētos audus. Šādu elektroenerģijas izmantošanu parasti lieto virspusējās situācijās, ar kurām saskaras dermatologi, oftalmologi, plastikas ķirurgi, urologi un saistītie speciālisti.
Vēl viena diezgan acīmredzama atšķirība starp abām ir tā, ka elektrokauterēšanas ierīces parasti ir mazas, darbināmas ar baterijām, ierīces, kas izmanto fizisko siltumu, lai iznīcinātu mērķauditoriju vai izraisītu specifisku un vēlamo efektu. Elektroķirurģijas ierīces ir sarežģītāki radioviļņu ģeneratori, kas iziet modificētu elektrisko strāvu caur mērķa audiem, lai sasniegtu vēlamo ķirurģisko rezultātu.
Apakšējā līnija ir tāda, ka elektroķirurģija nav sinonīms elektrokauterijai, neskatoties uz to, ka elektriskā strāva tiek savstarpēji izmantota, lai sasniegtu attiecīgos ārstēšanas mērķus.
Elektroķirurģijas pielietojumi
Tā kā elektroķirurģijas procedūra ir nedaudz sarežģītāka nekā elektrokauterija, saglabājas neliela neskaidrība par to, kā tā tiek izmantota, pat pēc izpratnes par abu atšķirību. Elektroķirurģijas izmantošanai ir divas galvenās metodes: monopolāras un bipolāras procedūras.
Lai pareizi veiktu monopolāro elektroķirurģiju, nepieciešama pilnīga elektriskā ķēde, kas sastāv no: elektrodu, pacientu, atgriezes elektrodu (zemējuma plāksni) un elektroķirurģisko ģeneratoru (ESU). Izmantojot monopolu tehniku, elektriskā strāva virzās no elektroda caur pacientu, līdz tā sasniedz iezemējuma spilventiņu (atgriešanās elektrodu), kas atrodas citā vietā uz pacienta ādas, visbiežāk pretējā ķermeņa pusē no griezuma un pēc tam enerģija atgriežas ģeneratorā.
Bipolārajā tehnikā tiek izmantots pincetes stila elektrods, kas darbojas kā elektrods un atgriezeniskais elektrods, un elektriskā strāva virzās no viena gala uz otru, starp tiem novietojot mērķa audus. Galvenā atšķirība starp abiem apstākļiem ir tā, ka monopola strāvas novirzīšanai izmanto iezemējuma plāksni, bet bipolāriem tiek izmantoti pretēji elektrodu punkti, lai paveiktu to pašu.
Abas metodes atšķiras no elektrokauterēšanas, jo tās izvelk elektrisko strāvu caur audiem, nevis izmanto to elektroda sildīšanai, kas jānovieto vienā precīzā audu punktā.